Uzvarēt savas bailes, uzvarēt negribēšanu darīt savā labā, parūpēties ne tikai par citiem, bet arī par sevi, nozīmē iet sievietes veselības ceļu, neko neatliekot uz vēlāku laiku, apsver populārā psihoterapeite Aina Poiša.

Oktobris ir Krūts veselības mēnesis, arī sievietes veselības mēnesis, kad notiek kampaņa “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!”, kurā tiek atgādināts par nepieciešamību atsaukties krūts vēža skrīninga pārbaudēm, tāpēc aicinājām uz sarunu ilggadēju šīs kampaņas patronesi, TV raidījumu vadītāju, psihoterapeiti Ainu Poišu.

Kā jūs raksturotu jēdzienu “sievietes veselība”?

– Pirmkārt, tā ir ne tikai sievietes veselība, bet cilvēka veselība kā unikāls mehānisms, ko arī smadzenes izmanto visos savas dzīves posmos. Un, mainoties attieksmei pret veselību, patiesībā, mainās visa dzīve. Bet, par to runājot vairāk, reizēm cilvēkos rodas lielāka pretestība, šī tēma tā kā nodeldējas. Mēs taču sakām: veselība – fiziskā, mentālā, emocionālā un tamlīdzīgi. Sievietes, kas reizēm ir iestrēgušas rūpēs par citiem cilvēkiem, dažkārt aizmirst parūpēties ne tikai par citiem, bet arī par sevi. Kas attiecas uz aktuālo jautājumu par krūšu veselību, krūtis nav domātas tikai un vienīgi bērnu barošanai, tās arī uztur savu sievišķību, tās ir rūpes par savu dzīvi.

Un tā  nav tikai pusmūža un vecāku sieviešu tēma?

– Ja rūpes par sevi jeb veselīgās domāšanas modeli ātrāk izveido kā ieradumu, tad dzīvo pilnīgāk. Protams, agrā jaunībā mēs bojājam veselību, arī tam ir jāiziet cauri. Bet, kad tu kā personība sāc nobriest, tev nav jāsagaida menopauze vai kaut kāda vecuma izjūta, tas ir kā ar psihohigiēnu. Ja tu izdomā, uzņemies atbildību, tad jāseko rīcībai. Gadiem nav nozīmes. Reizēm tie gadi nozīmē jau nodeldētu ķermeni, arī nodeldētu domāšanu ar vecajiem ieradumiem, – galvenais, lai visiem citiem labi, es jau kaut kā. Tāpēc ir vērtīgi, ja pēc iespējas jaunākas sievietes saņem to stimulu, lai viņas izveido tādu ieradumu – rūpēties par sevi… Izveido to kā dzīves normu… Ieplānot laiku arī testiem un skrīningam, lai gūtu mierinājumu, pozitīvus iespaidus, – es aiziešu un man pateiks, ka man viss ir kārtībā. Jeb, – es aiziešu, un dakteris pateiks, – cik labi, ka jūs atnācāt tagad, jo vēl mēs varam to izārstēt. Lai nav jāsadzird tas, ko negribi dzirdēt, – kur tad jūs tik ilgi bijāt!? Gadiem ir sekundāra nozīme, un tas ir vairāk tāds attieksmes ieraduma jautājums. Tam var atvēlēt vietu savā ikdienas rutīnā, kad tas ir arī plānotājā.

Toties skaistumkopšanas industrijai izdodas manipulēt ar sievietēm, gūstot viņu uzmanību pat neesot plānotājā?

– Nu, ļoti jau izdodas. Un, ja cilvēks ir manipulējams, viņš ir pazaudējis kaut kādu daļiņu sava skaidrā saprāta. Varētu teikt, pati dzīve nepārtraukti tiecas ar mums manipulēt, kam apakšā ir kaut kāds bizness. Ciniski, bet fakts. Tāpēc ir svarīgi izfiltrēt, kādu informāciju tu sev paņem un piemēro. Nav ne vainas skaistumkopšanai, arī tā palīdz sievietei rūpēties par sevi. Kā ieradums tā ir cieņa pret sevi, bet efektīva manipulēšana arī var novest pie tā, ka daudzas sievietes paliek vienkārši nekritiskas pret sevi, ka viņas nav pieņēmušas sevi pamatos, un tad vairs nav apmierinātības izjūtas.

Vai var vilkt vienādības zīmi, ka vesela sieviete ir skaista sieviete?

– Neapšaubāmi! Tāpēc es minēju, ka jābūt motivācijai vispār iestāties par sevi savā dzīvē. Fiziskā veselība ir ļoti saistīta ar labsajūtu, savukārt labsajūta ir tā, kas mums iedod laimīguma izjūtu bez rozā brillēm. Vienkārši – tāds prieks, ka tu esi, tu kusties, tu vari kaut ko darīt, tu vari arī apstāties un atzīties savā vājumā. Ja nav pārliecības par veselību, tad cilvēkam nemitīgi jācieš diskomforts, kaut kādas sāpes vai arī psiholoģiskās bailes no tā visa. Un fantāzija uzbur aizvien lielākas briesmas, neļaujot apzināties, ka tas ir process, ko vajag analizēt. Jāpaskatās, jāsaprot un jāpieņem, ko es varu darīt, ar ko ir jāsadzīvo. Ir cilvēki, kas visu mūžu ir spiesti lietot zāles vai nu, piemēram, asinsspiedienam, vai cukura diabētam. Tas nekas, ka tev ir kaut kāda “vainīte”. Dzīve ar to neapstājas, un tāpat ir iespējama labsajūta.

Un vai nav tā, ka mēs bieži pārāk daudz ko atliekam? Pat dažādas mantas vai traukus. Atliekam uz vēlāku laiku, atliekam svētku reizei, atliekam īpašam gadījumam, kurš tā arī nekad mūžā nepienāk…

– Tieši tā! Tā arī ir tāda domāšanas kļūda, ka mēs kādreiz varbūt bijām ļoti nabadzīgi, kas mums ir gandrīz vai gēnos. Likās, ka īpašas lietas ir šausmīgi jāsargā. Tas ir kā dzīvot kaut kad, bet patiesībā – nedzīvot šajā brīdī. Tā bija ar servīzēm un daudz ko citu, kaut arī tu vari uzklāt kaut ko skaistu svētdienas vai ikdienas pusdienu galdam, nevis kaut ko gaidīt. Šodien tev ir jārūpējas par labsajūtu, nevis kaut kad rīt. Tā atlikšana izpaužas kā nespēja saņemt drosmi, un tu kalpo savām bailēm. Bet to atzīt var tikai katrs sev, jo, ja kāds no malas pasaka, tas izraisa tikai noliegumu. Atlikšana reizēm ievelkas gadiem vai arī uz visu mūžu, un tā atlikšana ienāk arī citās sfērās: “šodien vēl nav tik traki”. Tas ir cilvēka dabā. Dzīve strauji dzen tevi uz priekšu, kad ir vairāk pienākumu pret citiem un arvien mazāk izjūti pienākumus pret sevi. Un tikai caur apzināšanos mums ir iespēja atjēgties, uztvert un saprast kairinājumus. Tāpēc labāk tādus kairinājumus, informāciju sūtīt cerībā, ka varbūt no desmit viens sadzird, pat tad, ja no simta viens sadzird, arī ir labi. Priecājamies par katru, kas pamostas un samazina starptelpu starp kairinājumu un reālu rīcību, iesaistīšanos.

Kā jūs mudināt sievietes atsaukties krūts vēža skrīningam?

– Tas nozīmē, pirmkārt, izprast sevi, savas vajadzības un savu personīgo atbildību, atpazīt savas vājās vietas un piestrādāt pie tām. Mēs neesam visi vienādi. Nepieciešams noņemt sevi no pjedestāla un paskatīties reāli, jo ar apzināšanos tu esi atvērtā informācijas telpā, un tev ir iespējas, ko tev piedāvā. Tā ir nepieciešamība atbrīvoties no tādas pašsabotāžas, – uz mani tas neattiecas. Visas šīs kustības, kampaņas, akcijas nav nekas jauns, katru gadu notiek tas pats, katru gadu mēs konsekventi atgādinām, modinām un klauvējam pie cilvēku durvīm, kuras ir ciet. Tas nav kādai citai. Nē, arī tev to vajag! Neatkarīgi no tā, kāds tev ir statuss, kāda tev ir izglītība, tu esi cilvēks un tev to vajag.

Aizdomājos, ka varbūt šī ir arī runa par zināmu pieaugšanu, atbrīvošanos no bērnišķīguma, kurā burciņa pati saplīsa, vainīgi tikai apstākļi, citi cilvēki…

– Jā, precīzi! Tā ir pieaugšana, tas ir briedums savā veidā, neatkarīgi no gadiem. Nav tāda gadu skaitļa, pie kura varētu pateikt, ka cilvēks ir nobriedis. Tas ir stāvoklis, kurā personība nobriest, vienā brīdī sāk atzīt savas vājības, un tad, kad tiek tām pāri, izrādās, ka nav jau tik traki kā šķita. Jo fantāzija vienmēr skrien pa priekšu ātrāk. Vienmēr mums liekas trakāk nekā tas ir. Tā ir tāda enerģijas vadīšana, un pārsvarā visi cilvēki, kas to izdara, viņi jūtas patiesi atbrīvoti, viņi ir uzvarējuši paši sevi. Šis, manuprāt, ir labs motīvs, ko vērts uzsvērt, – tu uzvari pats sevi, savu negribēšanu kaut ko darīt savā labā. Un, tad neviens to gandarījumu nevar tev atņemt.